Mīl katrs baltu maizes riku
Es mīlu lauku rudens pliku

Kad tas stāv kluss un atbrīvots
Kad beidzies apkūlību gods

Nekas nav palicis vairs topus
Viss savācies un beidzot kopus

Mēs varam brāļi pasēdēt
Un norunāt, ka vairāk pret

Viens otru sliktu nedarīsim
Jo mūži ir kā rudzi īsi

Un galā viena vārpa vien
Pat ja nav vēja katru dien

Es otrai vārpai paklanos,
Es negaidu, ka man ko dos

Es stāvu uz stiebra zaļā kāta,
Man tikai ziedēšana prātā

Un graudi, ko es tikko jaužu
Tie manī ir jau mūsu ļaužu