Mār6iņu aplis

Vēja māte elpu deva,

Ūdens māte – asintiņ`.

Zemes māte – augumiņu,

Uguns māte – dzirkstelīt.

Dieviņš manu dvēselīti

Trim krustiemi pārkrustīj`.

Mīļā Māra augumiņu

Šūpulītī izšūpoj`.

Laimes māte godu deva

Dzīvot baltā zemītē.

Pērkon tēvs`i karstu sirdi

Ceļu ceļus nostaigāt.

Priekšā redzu austras koku,

Daugaviņa līdzi plūst.

Saule manīm ceļu rāda,

Mēnestiņis nosargāj.

Dieva dēlu pulkā jāju,

Saules meitām līdzi dzied`.

Sudrab` saktas, zelta kurpes,

Balts raženis kumeliņš.

Dziļi meži – manas mājas,

Plašas druvas – tēva sēt`.

Jūra tālu laivu nesa,

Auseklītis ceļu rād`.

Liepas, egles – manas māsas,

Ozoliņi – bāleliņ`.

Ja ar Dievu es dzīvoju,

Visa zeme līdzi dzied.

Vienu dziesmu es dziedāju

Ar šo baltu pasaulīt`.

Ar zvaigznēm`i debesīsi

Ar tiem jūras dziļumiem.

Nāc Dieviņi uz manīm,
Šovakaru vakarēt.
Balti mani liepas galdi,
Tira mana istabiņ.

Tumsā sēžu vakarā,
Gaidu Dievu atbraucot,
Laužu skalu, dedzu guni,
Laižu Dievu istabā.

Dieviņš nāca istabā
Lielu platu mētelīti
Nāc Dieviņi saņemiesi,
Šauras manas duraviņ's.

Klusat jauni, klusat veci,
Dievs ienāca istabā,
Dievs ienāca istabā,
Stājas mūsu pulciņā.

Klusat jauni, klusat veci
Dievs ienāca istabā,
Dievs ienāca istabā,
Raudzīt mūsu Dvēseliš

Māte mani kult gribēja
Es noteku lejinā.

Es noteku lejinā
Pie kuplāja ozoliņ.

Gar kuplāju ozoliņu
Sudrabina upe tek.

Sudrabina upe tek
Deviņām attekām.

Devītā attekā
Dieva dēls pirti dar'.

Dieva dēis pirti dara,
Zelta spāres spārēdams.

Zelta spāres spārēdams,
Zelta sūnas sūnodams.

Saules meita pērties gāja
Zeita slota rociņā.

Zelta slota rociņā,
Zīda kreklis azotě.

Zvaigznes nesa ūdentiņu
Ar dimanta kausiņiem.

Menestiņis garu meta
Ar sudraba biķerīt.

Met, Mēnesi, pamazāmi,
Lai nelūst zelta zar`.

Lai nelūst zelta zar`
Lai dabů Dieva dēls.

Tumsā gāju vakarā, kur man ņemti ceļa draug'?
Dieviņš manīm ceļa draugs, Laima ceļa rādītāj'.
Es iesāku garu ceļu, no Dieviņa ratus ņēm'.
Klusu teka Dieva rati, joda suņi nedzirdēj'.
Nebijosi biedējams, ne ceļā traucējams.
Zināj' savu drošu sirdi kā aso zobentiņ'.
Augstāk dzied cirulītis pār visiem putniņiem.
Gudrāks Laimas lēmumiņš pār visiem padomiem.
Ej, bērniņ, taisnu ceļu, runā taisnu valodiņ'.
Tad Dieviņš palīdzēs taisnu ceļu nostaigāt.

Dzīvoš ilgi, ne tik ilgi,
Saules mūžu nedzīvošu,-
Ūdentiņis, akmentiņis,
Tie dzīvos Saules mūžu.

Tēvu tēvi laipas meta,
Bērnu bērni laipotāji.
Tā, bērniņi, laipojat,
Ka pietika mūžiņam.

Nesmejati, jūs, ļautiņi,
Ne smieklam es atnācu,
Es atnācu uguntiņu
Ar basām kājiņām.

Ne nabaga bērniņš biju,
Ne caur roku klausījos.
Pate klaipu griezējiņa,
Citam rikas devējiņa.

Mīl katrs baltu maizes riku
Es mīlu lauku rudens pliku

Kad tas stāv kluss un atbrīvots
Kad beidzies apkūlību gods

Nekas nav palicis vairs topus
Viss savācies un beidzot kopus

Mēs varam brāļi pasēdēt
Un norunāt, ka vairāk pret

Viens otru sliktu nedarīsim
Jo mūži ir kā rudzi īsi

Un galā viena vārpa vien
Pat ja nav vēja katru dien

Es otrai vārpai paklanos,
Es negaidu, ka man ko dos

Es stāvu uz stiebra zaļā kāta,
Man tikai ziedēšana prātā

Un graudi, ko es tikko jaužu
Tie manī ir jau mūsu ļaužu

Šķērsu dienu Saule teka,
Naktī šķērsu Mēnestiņš.

Šķērsu teka Dieva zirgi,
Nevažoti, negrožot`.

Krustiem auga bērziem saknes,
Krustiem zvaigznes debesīs.

Krustiem skrēja Dieva zirgi

Neēduši, nedzēruši.

Sen dzirdēju, nu redzēju
Dievam greznu kumeliņ’.

Caur sedliemi Saule lēca,
Caur iemauktu Mēnestiņš.

Pavadinas galiņā-i
Tur lec rīta Auseklīt’s.

Man bij` viena, aijā, balta pupa,
Nezināju, kur stădit,
Aijā, rīdi, aijā, rīdi rallā,
Nezināju, kur stãdīt.

lestādīju, aijā, baltu pupu
Baltā smilšu kalniņå.

Tā izauga, aijā, liela gara
Lidz pašām debesĩm

Es uzkāpu, aijā, debesis
Pa tiem pupas zariņiem

Es redzēju, aijā, Dieva dēlu,
Siekiern bites mērījot

Es nokalu, aijā, zobentiņu
No tiem bišu dzeloņiem

Es nocirtu, aijā, jodam galvu
Ar to bišu zobentiņu

Man nošķīda, aijā, brūni svārki
Ar tām joda asinim.

Mīļai Mārai, aijā, pavaicáju,
Kur es viņus izmazgāšu,

Meklē tādu, aijā, ezeriņu,
Kur deviņas upes tek.

Miļai Mārai, aijā, pavaicāju
Kur es viņus izžāvēšu,.

Meklē tādu, aijā, ozoliņu,
Kam deviņas galotnites

Miļai Mārai, aijā, pavaicāju
Kur es viņus paglabāšu

Meklē tādu, aijā, oša lādi,
Kam deviņas atsiēdzinas.

Mīļai Márai, aijā, pavaicaju,
Kad es viņus novalkāšu.

Valkā viņus, aijā, tai dienā
Kad deviņas Saules spid.

Es uzkāpu dziedādamis
Baltābola kalniņā.
Lai krīt manas greznas dziesmas
Baltābola ziediņos.

Ziedi, ziedi, āra pļava,
Dzelteniemi ziediņiemi.
Drīz nāks tavi pļāvējiņi,
Dzelteniemi matiņiemi.

Balts es gāju sienu pļauti
Baltābola kalniņāi.
Baltu ģērbu, baltu vilku,
Balts bij manis augumiņis.

Visapkārti gaisma ausa,
Vidū Saule ritināja;
Visapkārti zelta josta,
Vidū manis augumiņis.

Visapkārt gaisma ausa,
Vidū saule ritināj';
Visapkārt zelta josta,
Vidū mana Tēva sēta.

Visapkārt gaisma ausa,
Vidū saule ritināj';
Visapkārt zelta josta,
Vidū mana Tēvuzeme.

Visapkārt gaisma ausa,
Vidū saule ritināj';
Visapkārt zelta josta,
Vidū visa pasaulīte.

Visi meži gunī dega,
Visi ceļi atslēgām.
Ar Dieviņa palīdziņ'
Es visami cauri tikš'.

let man bija tautiņās(i),
Es nevaru negājus',-
Man Laimiņa apsegus'
Ejamo(i) villainīt'.

Ej, Laimiņa, tu pa priekšu,
Es tavās(i) pēdiņās.
Nelaid mani to celiņ',
Kur aizgāja ļauna dien'.

Man būs iet(i) guņiem cauri,
Pusēm lauzt(i) atslēdziņ's.
Ar Dieviņa palīdziņ'
Visam varu cauri iet.

Lija lietus, nenolija
Ka nomirku rasiņā.
Rāja tautas, nenorāj'
Kā norāja ļauna dien'.

Bēgu dienu, bēgu nakti,
Laimas liktā neizbēg'.
Gudrāks Laimas lēmumiņš
Par visiem(i) padomiem.

Dievs, dod manim darbos ieti,
Ne sēdēt(i) istabā.
Dievs, dod manim rasu traukt,
Ne slaucīti asariņ's.

Kādu mūžu Laima lika,
Tāds bij man(im) jādzīvo.
Nedrīkstēju pāri kāpt
Par Laimiņas likumiņ'.

Ej Laimiņa, tu pa priekšu,
Nes roka(i) uguntiņ.
Lai kājiņu neiesper
Asariņu paltīte

Gaju, gāju garu ceļu,
Cejam gala nezināj'.
Dievs man bija ceļa draugs,
Laima vārtu vērējiņ'.